Vairākas dienas mēs pavadījām svētlaimīgā dīkdienībā, par to tad arī uzrakstīšu. Turklāt māsa brīnās, kāpēc mēs uz ezeru braucām, ja reiz jūra ir. Ar vienu pašu jūru paēdis nebūsi, lai jūs zinātu.
Fotogrāfijas būs no rītausmas līdz rietam, nav manas.
Kas attiecas uz baseinu, tas bija sekls: no vienas puses metrs, no otras 1.70. Tā ka peldēju es tur tikai vienu reizi, lai gan okeānā arī nav tik vienkārši peldēt, jo vējš rada viļņus. Man ir aizdomas, ka raga dēļ tie nav tik lieli, kādi varētu būt, bet tomēr. Toties Andreju sajūsmināja tas, ka jūrā sāļuma dēļ reāli var taisīt "zvaigznīti" un negrimt. Pat ja gribēsi – nenoslīksi, ceļ uz augšu. Kā uz mani, tad tas, protams, ir jautri, bet tādēļ ūdens ir tik sāļš, ka nirt vajag uzmanīgi – pat drusciņa ūdens, kas trāpa mutē, izraisa vemšanas refleksu.
Vēl man bija peldēšanas brilles. Kad es tās izvilku, sākās vislielākā jautrība: sāļais ūdens netiek acīs, nirsti uz nebēdu, pēti gultni. Taisnības labad jāsaka, ka nekas īpašs tur nav. Varbūt vien pāris koraļļu sugu (es ceru, ka tie bija viņi), kas pulcējas nelielās divus trīs metrus diametrā lielās grupiņās. Par laimi, starp koraļļiem dzīvo zivis, un tas jau ir interesantāk. Pat te viņas ir salīdzinoši krāsainas, lai arī ne tik spilgtas kā tropos.
Starp citu, lifeguardus, jeb glābējus uz ūdens, es nepamanīju. Turklāt bez manis neviens tālu arī nepeldēja, un es pats arī centos pārāk neaizrauties ar dziļumiem, neskatoties uz silto ūdeni: kas to lai zina, kādi zvēri uzglūn dzelmē. Jokoju, protams, patiesībā es vienkārši negribēju lieki nervozēt viesnīcas personālu: asas nepieciešamības kaut kur tālu peldēt man nebija.
Starp citu, ar zviļņiem sanāca smieklīgs stāsts. Tos it kā aizņem no rīta, šim mērķim noliekot zilu pludmales dvieli. Kad Andrejs mierīgi pārlika svešu dvieli uz blakus zvilni un ieņēma vietu, Taņa ļoti pārdzīvoja. Es pateicu, ka tā ir viņa personīgā darīšana. Pēc tam Taņa pat palūdza, lai es viņu ietekmēju. Man nav žēl, bet es atbildēju, ka jautājums par zviļņiem nav viennozīmīgs. Būtu labi, ja tie, kuri tos aizņem, reāli arī izmantotu. Taču jebkurā laika brīdī ir aizņemta knapi puse. No manas diezgan vienkāršās ētikas sistēmas skatpunkta, tā ir cūcība, proti – neefektīva sabiedriskā īpašuma izmantošana.
Dvieļi uz zviļņiem mētājas augām diennaktīm: daži tos pat nenoņem, jebkurā laikā atnāci – un kušete ir tava. Es dubultos standartus nesaprotu, par ko arī Tatjanai paziņoju. Viņa gan teica, ka tā esot pieņemts, un tāpēc es mēģināju Andreju pierunāt tomēr neaizņemt svešus zviļņus. Toreiz man neienāca prātā paprasīt, kāpēc viņa tā izlēmusi. Bet lūk tagad atsauksmēs par Hidramisu es atradu, ka tur tieši nedrīkst dvieļiem "rezervēt" zviļņus. Velns viņu zina, taisnība vai nē, bet jebkurā gadījumā – aizņemt zviļņus laicīgi – nav ne kapeiku labāk par sveša dvieļa nomešanu, lai jūs zinātu. Cita lieta, ja tu izgāji uz 15 minūtēm nopeldēties vai uz bāru pakaļ ūdentiņam – tad var arī atstāt..
Starp citu, ja sēdi pie galdiņa, dod stikla glāzi, bet, ja uz pludmali ej – plastmasas. Lielo kausu ir maz, tāpēc tos izmanto tikai alum. Tas ir mīnuss, pat neskatoties uz to, ka bārs atrodas 15 metrus no pludmales. Kad guli un neko nedari, tā vien gribas turpināt, pat uz bāru slinkums aiziet. Varbūt vienīgi jūrā var ieiet, citādi brīžiem ir pārāk karsti. Starp citu, Andrejs man piekrita, ka no karstuma jūties mazliet stulbs, "smadzenes kūst", kā mēdz teikt. Uz vakaru kļūst vieglāk, bet uz vakaru sāc dzert alkoholu nopietnos daudzumos, un tāpēc subjektīvi atkal ir silti. Tieši vai neatrisināma pretruna. Un pats bēdīgākais – mūsu numuriņā slikti strādāja kondicionieris, un pat naktī es mazliet mocījos no karstuma. Salīdzinājumā ar ASV tas, protams, ir pārsteidzoši – tur kondicionieris 15 minūtēs izsaldēja istabu līdz uzstādītajai temperatūrai, kaut vai tie būtu 10 grādi pēc Celsija.
Ja reiz es pieminēju vienu no retajiem viesnīcas mīnusiem, paziņošu arī pārējos turpat. Pirmkārt, šūpoles bērniem nebija nokrāsotas. Otrkārt, galda tenisam nebija tīkliņa, un galds bija nodriskāts. Par krāsojošām aprocēm es jau runāju. Principā, atrast vēl kaut ko pie kā piekasīties, nav iespējams, ja vien neesi superaristokrāts, kurš pieradis pie visādiem brīnumiem.
Slinka pļāpāšana, saule, jūra un rīšana. Tā mēs pavadījām ne mazums dienu, es starplaikos izklaidējos ar Gromova un Djačenko lasīšanu uz sava Sony Reader. Pāris reizes spēlēju volejbolu, šāvu ar loku. To visu sauc par animāciju – tas ir, viesu izklaidēšanu, lai viņiem nebūtu garlaicīgi. Cilvēki, kas ar to nodarbojas – animatori, par viņiem vēlāk. Tas, kurš palīdzēja šaut ar loku, bija garš un izkāmējis krievs, kurš visai familiāri jokoja ar krievvalodīgajiem viesiem. Tatjana droši vien sirdī sašustu, bet es vienkārši pabrīnījos, ka menedžments vēl nav visu personālu izdresējis par biorobotiem. No otras puses, tie taču ir krētieši – viņiem vienalga, viņiem ir saules dzens.
Bet volejbolu komandēja kolorīts onkulis, lai arī ar vēderu, tomēr muskuļots un ar baltām ūsām. Es sākumā nodomāju, ka viņš ir animators, jo viņš mūždien vakarā parādījās ar bumbiņu, svilpa svilpē un bļāva "Volejbols", atkārtojot šīs darbības ik pēc desmit sekundēm, kamēr gāja gar baseinu uz laukumu. Kā vēlāk izrādījās, tas bija vienkārši aktīvs viesis, viņš piedalījās arī ūdensrobaikā, ko vadīja fakīrs. Tomēr šādā veidā es drīz visu putrošu pilnīgi, jo ne tikai aizsteidzos priekšā, bet garāmejot stāstu par to, ko vēl nemaz neesmu minējis. No otras puses, ūdensrobaika – lieta saprotama, un fakīrs to vadīja, jo viņam ir jātrenējas.
Lūk, jūs to visu skatāties bildēs, bet es dzīvē redzēju. Iespaids – brīnišķīgs. Mums, ar ceļojumiem uz dienvidiem neizlutinātiem cilvēkiem, tas viss ir kā cita dzīve – televīzijas-seriālu-žurnālu. Kā mirāža. Un te es gada laikā aizbraucu uzreiz uz ASV un uz Krētu – ka tik nenoslīktu iespaidos. Bet tā kā jūs redzat tikai blāvu atblāzmu, jums tas nedraud, un jūs varat droši gaidīt nākamo sēriju.
